Ko gaidām un ko sagaidīsim?

Kāpēc esmu pievērsusi uzmanību šiem datiem? Invalīdu asistentu skaits un par viņiem maksātā nauda. Arī mans vārds ir oficiāli reģistrēts darba līgumā asistenta pakalpojumu sniedzēju skaitā kopš 2015.gada janvāri līdz 2017.gada 5.jūliju.Kāpēc tikai līdz 5.jūlijam? 1.grupas invalīdam dokumenti VDEĀK iesniegti 2016.gada 6.decembrī, jo dokumentu derīguma termiņš beigsies 2017.gada 5.janvārī. 2017.gada 10.janvārī invalīdam izsniedza pagaidu dokumentus līdz 2017.gada 5.jūlijam.Tas arī viss. Šodien jau 14.jūlijs un īsziņa nav nosūtīta adresātam, lai saņemtu dokumentus.Kurš uzvarēs -invalīds vai valsts? Invalīds ir dzīvs uz šo brīdi un pacietīgi gaida jau septīto mēnesi (deputāti pieņēma likumu ar termiņa ilgumu izskatīt dokumentāciju sešos mēnešos).1.grupas invalīdam ir ticība uz atveseļošanos un vēl dzīvot no Dieva nolikto limitu (nu jau 85.gads iesākts). Kad ieskatos kopējā apmaksas summā, tik tiešām šķiet ļoti daudz, bet izdalot katram asistentam attiecīgi uz pieļautajām stundām, tā ir tik niecīga... ka negribas i domāt.Domājam par dzīvību un tās saglabāšanu.Meklējam labākos variantus atveseļošanai.Vai tas viss ir viegli? ĻOTI GRŪTI, bet patīkami. Kāpēc grūti? Piederīgie gatavojas jau n-tos gadus uz to sliktāko un invalīds nesaņem vispirms jau psiholoģisko atbalstu no saviem tuviniekiem.Patīkami? Patīkami tas, ka jebkurš produkts dabīgās izcelsmes ved slimnieku uz atveseļošanos ar pacietību, mīlestību un pareizu pielietojumu. Mūsu tauta, diemžēl,pārāk ātri noveco un ir tik daudz ne tikai veci cilvēki, bet arī jauni cilvēki vientuļi un invalīdi jau kopš bērnības. Tu cilvēks esi vajadzīgs pats sev vispirms un saviem tuvākajiem! Ko gaidām un ko sagaidīsim? Atbilde Dieva rokās un mūsu pašu rīcībā un ticībā visam gaišajam. Invalīdam vajadzīgs daudz vairāk uzmanības un laika veltīt, nekā to paredz valsts likumi, un to laiku un uzmanību neviens nevēlas apmaksāt, jo vienkārši nav spējīgi, jo katram rūp savas intereses vispirms. Tāpēc savlaicīgi rūpēsimies par sevi un savu tuvāko, lai nenonāktu atkarībā no citu palīdzības! Rūpēties pašam par sevi daudz tīkamāk, nekā gaidīt no otra palīdzību. Priecāsimies par savu laimi sargājot sevi un savus tuvākos!

Būs tik, cik pats radīsi!

Priestera Andreja Mediņa audzinošās domu pērles;

•  
• Kamēr uzskatām sevi par dieviem, visu varošiem, nekādas dzīvības mūsos nebūs. Bet, tiklīdz atzīstam savu nevarību, bezspēcību, mēs kļūstam kā atvērti ziedi, ko Dievs piepilda ar savu dzīvību, prieku, drosmi un mieru. Kamēr plosāmies paši sevī, mēs nekur tālu netiekam.
• Dzīvi vajag baudīt, ieelpot līdz galam!
• Galvenais – pašiem nelaist daudz ko garām. Problēma tikai tā, ka mēs vairs paši nezinām, ko gribam. Tā esam samulsuši no visiem mēsliem, ko piedāvā pasaule, ka vairs nezinām, kas ir īstas lietas un kas nav. Sevišķi to jūtu bērnos.
• Mēs lepojamies ar informācijas daudzumu… Muļķības! Tas novājina mūsu savstarpējās attiecības, mūsu ģimenes un padara mūs vēsus citu pret citu.

• Ko tas līdz, ja zinu visus pasaules murgus, bet nezinu, kā jūtas mans tuvais cilvēks? Ko tas līdz, ja vecāki ir pārpilni dažādas informācijas, bet nezina, kā jūtas viņu bērns?

• Mums nav jāzina, cik pasaulē pakārušies un cik cilvēku apēdušas haizivis. Vienīgais, kas mums jāzina, – kas notiek mūsu tuvāko cilvēku sirdī, kā viņi jūtas, pēc kā ilgojas.
• Cilvēkiem nav laika parunāties citam ar citu, mēs neuzticamies un beigās vēl sākam nezin ko gaidīt no otra. Ko Tu vari gaidīt, ja nerunā!
• Kādreiz ģimenes visas ēdienreizes ieturēja kopā, ilgi sarunājās, cits par citu zināja visu. Turpretī tagad bērni vairs negrib sēdēt ar vecākiem pie galda, viņi spurdz projām, jo nav pieradināti pie kopības. Tai pašā laikā viņi grimst sajūtā, ka nevienam nav vajadzīgi. Un tas savukārt sabojās bērnu ģimenes nākotnē, jo viņi nav redzējuši, ka vecāki sarunājas, uzticas viens otram.
• Vecāki mums nekad nekultivēja apziņu, ka dzīvē labi klāsies, ja man kāds palīdzēs, izdarīs manā vietā. Mūsos kopš bērnības ieaudzināja saprašanu – Tev būs tik, cik pats radīsi. Tev arī pietiks ar to, ko pats būsi spējīgs izdarīt. Tagad daudzi cieš, jo viņiem šāda sapratne nav ielikta, tāpēc pārtiek no pabalstiem, no dažādu veidu palīdzības, kaut nav invalīdi. Eiropas Savienībā mēs tiekam padarīti atkarīgi no palīdzības, zaudējam spēju mīlēt zemi, rūpēties par to. Esam kļuvuši atkarīgi no savas nevarības un pārliecības, ka mums viss pienākas tāpat – gan sociālie pabalsti, gan dažādi atbalsta fondi. Tas rada cilvēkos bezcerību, un ne jau tāpēc, ka viņi nevar, bet tāpēc, ka vairs negrib. Mēs zaudējam prieku radīt, vairot…
• Bērniem nav vajadzīgs dzīves komforts, labklājība. Viņiem svarīga katra stunda, katra minūte, ko veltām tieši viņiem. Bieži pārprotam mīlestību un domājam – ja manam bērnam nekā netrūks, viņš būs laimīgs. Patiesībā mēs viņam atņemam visdārgāko – sevi. Būt kopā ar bērniem, atdot savu laiku, savu dzīvi viņiem – tas ir vissvarīgākais.

• Nu nežņaudzieties un neizliecieties, ka esat svarīgi sabiedrībai, darbam! Jūs esat svarīgi vispirms saviem bērniem! Uzdevums, kas mums katram jāizpilda, – jākļūst interesantākiem, aizraujošākiem savam bērnam.

• Pietiek žēloties, ka esam noguruši, ka esam pelnījuši atpūtu. Ja Tev ir bērns, Tev jādod viņam sajūta, ka mīli, ka viņš ir Tavas uzmanības centrā.

@Žurnāls “Ieva”, “Pavilkt svītru pagātnei”, 22.06.2016., Nr. 25, 8. – 11.lpp

Atšķirība starp bagāto un nabago domāšanu.