Dižozols ielas krustojumā.

Redzēju interesantu, skaistu sapni, ka braucu liftā uz augšu līdzīgā ēkā, kā Zemkopības ministrijas ēka, tā kas būvēta ir Staļina laikā un atrodas pretī Pareizticīgo baznīcai pie Rīgas stacijas.Tā nu lifts apstājas un atveroties durvīm man pretī vīri celtnieku drēbēs ar darba rīkiem rokās saka: ka tālāk nu ir jākāpj ar kājām, jo notiekot augšējo ēku remonts. Tā nu kāpdams pa trepēm pieturos pie abarām, tās abaras ir skaisti veidotas no dižena koka izgriezta ozola lapās ar zīlēm, nu ļoti skaisti bij koka izgriezumi un latviski, tad nonācu es pašā smailē un noskatījos, kur kādreiz mirdzēja komunisma zvaigzne un noskatījos es uz Rīgu, kur cilvēciņi staigā pa ielām maziņi, jo maziņi, šķērsojot viens otru ielu krustojumos.
Interesanti ir tas, ka padomījas laiku arhitektūrā var pamanīt daudz vairāk latviskā nekā šamos "neatkarības" laikos, kad latvietis pats ievazā rietumnieciskās pasaules drazas un lepojās ar savu stilīgumu, bet es tanī saskatu lielu glupību. Vai tak man nav savu latvisko sapņu un dvēsele, kura pieder Tēvzemei un seņču saknēm, kas caurvijās vēnās manās, kā upes, kuras satek Daugavā un pukst sirdī manā? Kam man svešas tautas varoņu vārdos nosaukt galvaspilsētas ielas un likt svešiniekiem pieminekļus, ja pašiem ir vīri diženi, kā Ozoli tautai bijuši, kā piemērs ir Rūdolfs Bangerskis, kuru uzskatu par savas tautas Svēto karavīru,kuru nogalināja nelabvēļi līdzīgi, kā Herbertu Cukuru, kurš arī ir viens no daudziem latviešu dižvīriem. Pateicoties Rūdolfa Bangerska darbībai daudzi latvju dēli tika paglābti no vācu soģa lodes un pirmajā pasaules karā vesti pretī uzvarai par ko ar saņēmis ir Svētā Georga ordeni. Pār mūsu zemi gadsimtiem ir nākuši dažādi ļaundari sludināt patiesības vārdu svētīdami zemi latvju dēlu asinīm, bet neviens nav nodarījis tik lielu ļaunumu mūsu saknēm, kā paši tautas dēli un meitas "brīvības" laikā. Nu šī brīvība bij dota, bet rīkoties viņš nemācēja un uzvilka sev virsū maucības gumiju, lai prieku īslaicīgu izbaudītu, tā viš ieslīka izlaidībā un sauca,"Brāli dzer priekā!!!".
Tā nu manā rajonā aug viens dižozols un kādu vakaru garām ejot redzu letiņu pārīti, kuri pieiet klāt un pieliek pieres, apskauj seno ozolu. Mjā? Nu šiem es vaicāju, ka nav jel kādi šamaņi, bet tie izbailīgi skatās uz manis , it kā nezinādami ko teikt, ta nu labāk nesaka neko, lai nesagaidītu no manis negatīvu attieksmi, nu i nesakiet ar. Tā nu es iepriekš nebiju pamanījis savā rajonā dižozolu pirms tiem dīvaiņiem, bet dažreiz ejot garām apstājos un padomāju par savām saknēm, kuras ir savijušās krustām, šķērsām manā latvju tautā un kur ir man radniecīgie zari izplaukuši? Vaicā pats sev , kas ir pats svarīgākais kokam un atbildi, saknes, tās ir visa koka spēka saturošas, ja ir stipras saknes, tad zari kaut ir švaki un veci, bet augļus tomēr vēl spēj dot saldus, kā vecās ābeles pie sabrukušām lauku mājām.Interesanti vēl ir tas, ka viens ceļš ved uz austrumu pusi no Dižozola pie latviešu strēlnieku piemiņas vietu, kuri cīnījās pret sarkanajiem, bet uz rietumu pusi no krustojuma ved ceļš pie sarkano strēlnieku piemiņas vietu, otrs ceļš ved uz jūras pusi un pilsētas centru, kur naktīs sevi izmitina proletāriešu gars un pa dienu skrien pakaļ naudas zīmēm strādāt, strādāt un vēlreiz strādāt, lai nopelnīto nodzertu krāsainos alkohola dzērienos.Tad nu pēc izdzeršanas iztukšotās pudeles mētājas apkārt dižozolam.
Tā nu noskaties, kad radi savā starpā nesatiekas un mūk viens no otra projām, lai tik ko neprasītu, nevaicātu un nenorādītu, katrs tiecās pēc kaut kā un skatās viens uz otru ar aizdomu pilnu aci. Nav vairs seno laiku, kad izpalīdzēja viens otram palīdzot apstrādāt laukus un pēc labi padarītā darba visi kopīgi sadzēra alu , sāēdās pilnas māgas pie kopēja galda un gāja savu ceļu tālāk laimīgs dziedādams, ka tik būtu labi radam, ka tik šis zeltu un plauktu un Dieva eņģeļi stāvētu klāt viņu bērniem. Ja nu turies prom no savām seņču saknēm, tad noteikti starp svešiniekiem nokaltīsi ātri, sajauksies sveš kultūrā un pieskalosies jaunās pasaules vārsmas, kur vienmēr ir jābūt vienaldzības un pašapmierinātības stilā klausoties uzspiestās popmūzikas šedevrus aizbāžõt ausis, lai nedzirdētu, kā pukst seņču ozolā tūkstošgades sentēvu sirds atbalsis aiz biezajām gadsimtu Dižozola mizām pie kurām ir pieslējies neviens vien garām ejošs latvietis, lai smeltos spēkus no Dižozola saknēm.Tavi seņči izpaužas tavu bērnu sejas vaibstos arī pēc gadsimtiem un ne velti saka, ka tēvu grēki iet līdz septītai paaudzei, tā ar var bērnos izpausties sentēvu vaibsts, kurš dzīvojis pirms gadsimtiem trijiem.Vai tu gribi uzlikt viņam uz auss nēģeru mūziku, lai viš kratītos, kā aborigēns no džungļiem nācis dejojot kādā nakts klubā, kur sanāk meitenes ķert gumijotu prieku? Tur bārmeņi smaida plastmasas dežūr smaidu un lej tik glāzē krāsainu ļurgu, kas dot pa nierēm un tracina galvu sagraujot veselīgos gēnus un dažreiz gadās, ka pēc uzdzīvošanas no rīta vairs nepamožas, jo vēl iešņaucis bīj baltu pulverīša taciņu pa kuru aizgāja uz kapu, nu tā intereses pēc, tik vienu reizīti vien, bet ar to jau pietikās, lai uzliktu uz viņa kapa mākslīgu auduma puķi mūžīgai piemiņai no draugiem.Vai mācīt mīlēt savu Tēvzemi par kuru viņa sencis pirms gadsimtiem trijiem ir lējis asinis svētīdams to savu bērnu bērnu Brīvībai, lai viš lepni ietu dziedādams latvju dziesmu ar paceltu galvu uz priekšu un nakotnē viņa bērnos atmirdzētu viņa sejas vaibsti? Protams mīlestību pret Tēvzemi nevar iemācīt skolās, to var izjust tikai katrs pats caur savu sirdi, asinīm, kuras saplūst sirds templī tavā, kā Daugavā par kuru cīnās Lāčplēša gars ar Melno bruņinieku, tie ar zobeniem sen jau vairs nevicinās, bet Melnais bruņinieks glaunā tērpā ģērbts ielej glāzē un sauc "dzer priekā, lai iznīkst Lāčplēša gars Tavs!!!".Tas bruņinieks, kurš pirms gadsimteņiem simtiem nāca ar sarkanā krusta zīmi sludināt glābšanās ceļu sentēviem taviem tecinādams sentēvu asinis uz zobeņu asmeņiem saviem, tagad stāv pie lieltirgotavu durvīm un reklamē tev nopirkt "Komforta krēslu", tas tērpā sarkanā ģērbts parādās uz glancēta žurnāla vāka blondīnes izskatā ar buferiem lieliem, kura reklamē Tev dzimumlocekļa palielināšanas tabletes, lai tu spētu apmierināt viņu; tas bruņinieks sēž ārstniecības kabinetos un paraksta tev kilogramiem antibiotiku devu, lai nesāpētu galva tev par naudas aizņēmumiem un tā viņš pieviļ Tevī Lāčplēsi sludinādams dēmonukrātījas glābjošo vārdu un uzvelc bikšu vietā kleitu, tad nu dodies maršēdams pa Brīvības ielu nolikt ziedu par "Tēvzemi un Brīvību" pie pieminekļa sava.
Vai ņem Lāčplēša gara zobenu un kop, sargi sirds templi savu, lai svešinieku "gudrības" neienāk caur ausi tavu un nieres neizplata to sērgu pa visu miesu apskaujot ielenkumā sirds templi tavu no kura Dižozolam dzirdēt vēl sirdspukstus tavus, lai tie sakļautos ar sentēvu tūkstošgades sirdspukstiem un dotu spēku Tev stāties cīņā un uzvarēt naidnieku savu par patiesu BRīVīBU TAVU!!!

Šis raksts nav mana gara darbs, bet ņemts no cita autora.