Šodien svētki Latvijai -Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena. Noplēšamā kalendāra lapiņā ieraksts sarkanā krāsā( 4 trešdiena).Rīgā visas dienas garumā plaša 4.maija svētku norises programma. Zem zilās debesu bļodas saulstaros sildīts un apspīdēts dabā pavasaris plaukstošās krāsu, smaržu gammās svin svētkus. Ļaudis savās sirdīs dažādi svin šos apvienotos svētkus; kādam prieks, kādam skumjas, jo likteņi dažādi un nekad nebūs vienlīdzības zīme visiem liekama veselības jomā vai ienākumu avotā.No kā tas viss veidojas? Šorīt runāju ar savu draudzeni Jūrmalā.Fragments no dialoga: "....pie manis mājās reiz ienāca sieviete, ar kuru kādreiz jaunībā kopā strādāju, un vērtējoši apskatīja manu iedzīvi. ...es domāju ka tu dzīvo daudz šikāk... Kur tu ieguldi savu naudu?" Draudzenes atbilde:" Man viss ir ko vajag, nekas lieki nevajadzīgs man nav vajadzīgs. Nauda? Ieguldu savā veselībā, bērnu un mazbērnu veselībā un izglītībā. Tā ir mana bagātība un laime!Tā ir mana prioritāte dzīvē, ko arī ar savu paraugu mācu mazbērniem..." Un tas ir brīņišķīgi! Mazbērniem katram ir sava nodarbe; bērnudārza gaitas, skola un nodarbības dažādos pulciņos un svētku galds klātais vecmāmiņas mājās...
Svinot svētkus personīgi vēlāk ieskatījos internetā... ko citi ļaudis runā par naudas lietām. Varbūt arī Tevi interesē? Priecīgus svētkus!Rakstu lasīt zemāk;
Mana Nauda
No kā izriet bagātība un nabadzība?
Nav tādas noteiktas naudas summas, no kuras sākas nabadzība un no kuras sākas bagātība.
Bagātība sākas tad, kad cilvēks jūtas apmierināts, viņam
ir sajūta, ka var piepildīt visus savus sapņus; viņam nav parādsaistību
un nav jāaizņemas nauda, lai realizētu savas ieceres, ka viņš var bez
spriedzes un satraukuma atļauties iegādāties to, ko vēlas. Nabags var
būt arī cilvēks, kurš mēnesī saņem miljonu, taču līdz mēneša beigām
nauda jau ir notērēta, un viņam pastāvīgi ir sajūta, ka naudas
nepietiek, ka nevar kaut ko atļauties - varētu teikt, viņš jūtas savā
dvēselē nabadzīgs.
Formula, kas veido finansiālo bagātību vai nabadzību,
ir šāda: domas cilvēkam izraisa jūtas, jūtas izraisa darbību un darbība
izraisa sekas - tātad vai nu mēs nonākam pie finansiālās bagātības un
mums naudas ir pietiekami, vai, tieši otrādi, mēs nonākam pie
finansiālās nabadzības, un mums regulāri trūkst naudas un rodas ar to
saistītas problēmas. Tātad bagātība izriet vienīgi un tikai no cilvēka
domāšanas - kā viņš domā par naudu, kā viņš domā par savu dzīvi, tāda
arī attiecīgi ir viņa finansiālā situācija.
Domāšana ir kā magnēts, kas pievelk finanses vai -
gluži otrādi - tās atgrūž. Cilvēki, kas ir tendēti uz negatīvu domāšanu
par sevi, kuri regulāri saka, ka es to nevaru atļauties, tas man ir par
dārgu, visu laiku programmē savu zemapziņu, un tad tiešām vienmēr rodas
kaut kādi apstākļi un notikumi, kuru rezultātā naudas nekad nepietiek.
Daudziem cilvēkiem maldīgi šķiet, ka bagātība ir
laimes krekliņa jautājums, vienam tā nobirst no gaisa, citiem - ne. Tiek
arī uzskatīts, ka bagātais noteikti ir negodīgs, jo, paskat, kā citi
visu mūžu smagi un godīgi strādā, bet ir trūcīgi. Tas ir vislielākais
stereotips. Bagātā un nabagā pasaule atšķiras vienīgi un tikai ar
domāšanu. Nabadzīgiem cilvēkiem, kam ir finansiālās problēmas, ir
tendence izdarīt secinājumus un spriedumus par lietām, ko viņi nezina.
Viņi nepazīst šos bagātos cilvēkus, bieži vien ir tikai redzējuši
televīzijā vai pabraucot garām skaistā mašīnā. To, kas nav pazīstams,
mēs parasti mīlam izpušķot melnās krāsās - tas ir nelietis, krāpnieks,
bandīts. Bet patiesībā mēs nezinām, kā šis cilvēks pie naudas ticis. Ja
mēs domājam, ka viņi ir parazīti, kas izmanto citus, peldas naudā un
neko nedara, tad mēs atkal programmējam savu zemapziņu: ja tu gribi būt
labs, jauks, patīkams cilvēks, tad tu nevari kļūt bagāts, ja tu kļūsi
bagāts, tad tu kļūsi par nelieti.
Cilvēks, kurš izsities uz augšu un kļuvis bagāts,
bieži atsvešinās no agrākajiem draugiem. Bet viņiem tiešām vairs nav
nekā kopēja. Nabagais atšķiras no bagātā ar nepārtrauktu čīkstēšanu: nav
naudas, es to nevaru atļauties... Viņš atrod neskaitāmus
aizbildinājumus, kāpēc nevar atļauties. Savukārt bagātais nečīkst par
to, kā nav, viņš uzreiz domā risinājumus un meklē iespējas, kā to iegūt -
viņš reāli darbojas, organizē situācijas, notikumus, lai piepildītu šo
vēlamo. Viņš ir izmainījis savu domāšanu, tāpēc arī izrāvies no
nabadzīgās vides. Varbūt viņš senajam draugam pasaka: ko tu čīksti - sāc
darīt! Nabagais apvainojas: kā tu nesaproti, ka tas nav iespējams! Un
visiem stāsta, ka agrākais draugs kļuvis augstprātīgs. Kad bagātā un
nabagā pasaule sastopas krustcelēs, rodas konflikti. Ne šiem
nabadzīgajiem cilvēkiem ir patīkami bagātie, ne bagātajiem patīk
nabagie, jo viņiem ir pilnīgi cita domāšana.
Ir vērts lasīt grāmatas par to, kā kļūt bagātam, ja vien tās
sarakstījuši autori, kuri paši kļuvuši par miljonāriem -tas nozīmē, ka
viņi tiešām zina, kā izrauties no nabadzības.
Ja pats autors nav finansiāli sakārtojis savu dzīvi, tad labs
jautājums - kā viņš var citiem iemācīt kļūt bagātiem? No grāmatas, ko
sarakstījis veiksmīgs cilvēks, var ļoti daudz mācīties, viņš dalās savā
pieredzē, izpratnē un pasaules modelī. Jauna Amerika nav jāatklāj:
vienīgais noslēpums ir atdarināt bagātos, saprast, kā viņi domā un
rīkojas, kā uztver dzīvi, un soli pa solim mainīt pašam savu domāšanu.
Cilvēkam, kam ir nabadzības psiholoģija, grūti pašam to
konstatēt, tāpēc vērtīgi ir apmeklēt dažādus naudai veltītus seminārus,
treniņus. Tie palīdz ieraudzīt no malas tavu domāšanas modeli un
saprast, tieši kā tava domāšana novedusi līdz šīm sekām, kāpēc tev
naudas ir tik, cik ir, un vairāk nekļūst, kaut arī tu smagi un grūti
strādā, kamēr tavi kaimiņi, kas dzīvo ielas pretējā pusē, strādā tikai
vienreiz vai divreiz nedēļā un viņiem dzīvē ir pilnīgi viss, ko sirds
kāro.
Vispirms iepazīsti savu esošo domāšanas modeli un apgūsti
mehānismu, kādam jābūt jaunajam domāšanas modelim. Tu vari skaitīt
afirmācijas, nēsāt līdzi mantras, kas piesaista naudu, jo tas palīdz
enerģētiskajā līmenī, vari izskraidīt visus iespējamos seminārus un
izlasīt visas grāmatas, kļūt pat tādu kā staigājošu bibliotēku, zināt
dažādas teorijas un prakses, bet nekas nemainās, ja tu dzīvē neesi
izpildījis nevienu šo praksi, kas palīdz izmainīt domāšanu un pakāpties
vienu solīti tuvāk finansiālajai brīvībai, ja turpini negatīvi domāt un
negatīvi runāt. Tas ir nopietns darbs- izmainīt domāšanu.
Dzīve tavā vietā neko nedarīs, tikai dos reālas iespējas,
lai tu darītu pats. Piemēram, tev piedāvā iesaistīties projektā, kas
paredz nopietnus labus ienākumus. Bet tur jādarbojas, kaut kas jādara,
un daudzi cilvēki atsakās no projektiem - ak, tur nekas nebūs, neko
nevar zināt, nav nekādas garantijas. Bet vienīgā garantija šai dzīvē ir
tā, ka mēs katrs agrāk vai vēlāk nomirsim. Kamēr tu neesi projektā
piedalījies, tu nevari zināt, vai tas ienesīs vai neienesīs materiālos
labumus. To var salīdzināt ar braukšanu pa ceļu naktī, kad mašīnas
lukturi izgaismo uz priekšu tikai kādu nelielu ceļa nogriezni, bet
pārējais grimst tumsā. Bet tu tomēr brauc un zini, uz kurieni tu dodies
un pēc cik ilga laika plāno tur nokļūt. Daudzi arī gaida, ka nāks kāds
cits, kurš tad nu saorganizēs lielisku, interesantu projektu. Bet tieši
tu pats esi tas, kam jāmāk dzīves sniegtajā piedāvājumā atrast to, kas
ir interesants, pašam ir jāiedegas par to.
Stāstīt citiem par saviem ienākumiem vai nestāstīt - tā ir
katra cilvēka brīva izvēle. No vienas puses - kāpēc gan ne, ja tur nav
nekā slēpjama. No otras - lielība un izrādīšanās dzīvē parasti ne pie kā
laba nenoved. Arī tīri no enerģētiskā viedokļa - tad, kad es stāstu
cilvēkiem, cik es nopelnu, vai runāju par savu nodomu pirkt jaunu, labu
mašīnu, jāatceras, ka vārdi ir enerģija, tie materializējas. Piemēram,
sarunu biedrs saka: esmu dzirdējis, ka tās mašīnas neesot visai
kvalitatīvas. Vai arī: kā tev nav bail, ka tādu smalku vāģi kāds
nolaupīs? Viņš var tevī iesēt nevajadzīgas bailes un šaubas, tu sāc
attiecīgi domāt nevajadzīgas domas, tās materializējas, un tiešām
izrādās, ka tu nopērc partijā vienīgo brāķa mašīnu vai tiešām tev kāds
uzbrūk. Jo, par ko tu domā, to tu arī pievelc.
Nauda ir vienīgi un tikai līdzeklis, kas palīdz piepildīt
tavas dzīves ieceres. Ja cilvēks ļoti skopojas, neliek naudu lietā un
dreb par katru izdoto santīmu, tas nozīmē, ka viņš neizprot dzīvi,
neizprot Dievu - to ir aizstājusi nauda. Un tad notiek tā, kā vēsta
teiciens: ko taupa taupītājs, to paņem laupītājs. Piemēram, izrādās, ka
banka ir bankrotējusi, matracī iešūtā nauda tiek nozagta vai arī nāk
devalvācija, un nauda zaudē vērtību. Kad tu naudu saņem un dod, tad
naudai ir svētība, tā ļauj nodrošināt tavu dzīvi materiālajā pasaulē un
veidot to tādu, kādu tu vēlies, tā dod finansiālo brīvību. Jo vairāk ir
naudas, jo cilvēks ir brīvāks, nauda dod iespēju samaksāt, lai citi tavā
vietā paveic darbus, kas tevi nesaista, lai tu varētu netraucēti
realizēt savas ieceres. Tas, kuram nav pietiekami daudz naudas, visu
laiku ir apstākļu vergs, teiksim, viņš ir spiests mitināties mazā
dzīvoklītī kopā ar netīkamiem radiniekiem, katru dienu
Psihologi izpētījuši, ka tikai 30% cilvēku spēj izturēt
naudas pārbaudījumu. Viņiem nauda nekļūst par dievu vai izrādīšanās
līdzekli. Tie, kas nekad nav redzējuši, kā ir tad, kad naudas nav,
nesaprot, ka jāpūlas, jāiegulda savs intelekts un laiks, lai sasniegtu
bagātību. Latvijā tas ir diezgan raksturīgi jaunbagātnieku bērniem, kuri
notriec naudu izklaidēm, elegantām lietām un dažādu iegribu
apmierināšanai - tā ir tāda viendienīša domāšana. Kad nauda vairs klāt
nenāks, bagātība tiks ātri vien notērēta. Ja vecāki audzina bērnus
pareizi, tādas problēmas nerodas. Citās valstīs bagāto dzimtu
pēcnācējiem jau no bērna kājas māca pareizu attieksmi pret naudu,
izskaidro naudas likumus, bērns turpina dzimtas iesākto darbu, pārņem un
tālāk attīsta izveidoto uzņēmumu un vairo tā peļņu. Ir ļoti pareizi, ka
bērnam nevis visu dod gatavu, bet liek pašam mācīties, strādāt, jo tad,
ja cilvēkam ir nācies pacīnīties pašam, viņš arī saprot, kas ir šī
naudas brīvība, prot to saglabāt un vajadzības gadījumā, piemēram, pēc
kara vai dabas katastrofas, atkal atgūt.