Šodien svētki Latvijai -Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena. Noplēšamā kalendāra lapiņā ieraksts sarkanā krāsā( 4 trešdiena).Rīgā visas dienas garumā plaša 4.maija svētku norises programma. Zem zilās debesu bļodas saulstaros sildīts un apspīdēts dabā pavasaris plaukstošās krāsu, smaržu gammās svin svētkus. Ļaudis savās sirdīs dažādi svin šos apvienotos svētkus; kādam prieks, kādam skumjas, jo likteņi dažādi un nekad nebūs vienlīdzības zīme visiem liekama veselības jomā vai ienākumu avotā.No kā tas viss veidojas? Šorīt runāju ar savu draudzeni Jūrmalā.Fragments no dialoga: "....pie manis mājās reiz ienāca sieviete, ar kuru kādreiz jaunībā kopā strādāju, un vērtējoši apskatīja manu iedzīvi. ...es domāju ka tu dzīvo daudz šikāk... Kur tu ieguldi savu naudu?" Draudzenes atbilde:" Man viss ir ko vajag, nekas lieki nevajadzīgs man nav vajadzīgs. Nauda? Ieguldu savā veselībā, bērnu un mazbērnu veselībā un izglītībā. Tā ir mana bagātība un laime!Tā ir mana prioritāte dzīvē, ko arī ar savu paraugu mācu mazbērniem..." Un tas ir brīņišķīgi! Mazbērniem katram ir sava nodarbe; bērnudārza gaitas, skola un nodarbības dažādos pulciņos un svētku galds klātais vecmāmiņas mājās...
Svinot svētkus personīgi vēlāk ieskatījos internetā... ko citi ļaudis runā par naudas lietām. Varbūt arī Tevi interesē? Priecīgus svētkus!Rakstu lasīt zemāk;
Mana Nauda
No kā izriet bagātība un nabadzība?
26.07.2011komentāri (0)
Nav tādas noteiktas naudas summas, no kuras sākas nabadzība un no kuras sākas bagātība.
Bagātība sākas tad, kad cilvēks jūtas apmierināts, viņam
ir sajūta, ka var piepildīt visus savus sapņus; viņam nav parādsaistību
un nav jāaizņemas nauda, lai realizētu savas ieceres, ka viņš var bez
spriedzes un satraukuma atļauties iegādāties to, ko vēlas. Nabags var
būt arī cilvēks, kurš mēnesī saņem miljonu, taču līdz mēneša beigām
nauda jau ir notērēta, un viņam pastāvīgi ir sajūta, ka naudas
nepietiek, ka nevar kaut ko atļauties - varētu teikt, viņš jūtas savā
dvēselē nabadzīgs.
Formula, kas veido finansiālo bagātību vai nabadzību, ir šāda: domas cilvēkam izraisa jūtas, jūtas izraisa darbību un darbība izraisa sekas - tātad vai nu mēs nonākam pie finansiālās bagātības un mums naudas ir pietiekami, vai, tieši otrādi, mēs nonākam pie finansiālās nabadzības, un mums regulāri trūkst naudas un rodas ar to saistītas problēmas. Tātad bagātība izriet vienīgi un tikai no cilvēka domāšanas - kā viņš domā par naudu, kā viņš domā par savu dzīvi, tāda arī attiecīgi ir viņa finansiālā situācija.
Domāšana ir kā magnēts, kas pievelk finanses vai - gluži otrādi - tās atgrūž. Cilvēki, kas ir tendēti uz negatīvu domāšanu par sevi, kuri regulāri saka, ka es to nevaru atļauties, tas man ir par dārgu, visu laiku programmē savu zemapziņu, un tad tiešām vienmēr rodas kaut kādi apstākļi un notikumi, kuru rezultātā naudas nekad nepietiek.
Daudziem cilvēkiem maldīgi šķiet, ka bagātība ir laimes krekliņa jautājums, vienam tā nobirst no gaisa, citiem - ne. Tiek arī uzskatīts, ka bagātais noteikti ir negodīgs, jo, paskat, kā citi visu mūžu smagi un godīgi strādā, bet ir trūcīgi. Tas ir vislielākais stereotips. Bagātā un nabagā pasaule atšķiras vienīgi un tikai ar domāšanu. Nabadzīgiem cilvēkiem, kam ir finansiālās problēmas, ir tendence izdarīt secinājumus un spriedumus par lietām, ko viņi nezina. Viņi nepazīst šos bagātos cilvēkus, bieži vien ir tikai redzējuši televīzijā vai pabraucot garām skaistā mašīnā. To, kas nav pazīstams, mēs parasti mīlam izpušķot melnās krāsās - tas ir nelietis, krāpnieks, bandīts. Bet patiesībā mēs nezinām, kā šis cilvēks pie naudas ticis. Ja mēs domājam, ka viņi ir parazīti, kas izmanto citus, peldas naudā un neko nedara, tad mēs atkal programmējam savu zemapziņu: ja tu gribi būt labs, jauks, patīkams cilvēks, tad tu nevari kļūt bagāts, ja tu kļūsi bagāts, tad tu kļūsi par nelieti.
Cilvēks, kurš izsities uz augšu un kļuvis bagāts, bieži atsvešinās no agrākajiem draugiem. Bet viņiem tiešām vairs nav nekā kopēja. Nabagais atšķiras no bagātā ar nepārtrauktu čīkstēšanu: nav naudas, es to nevaru atļauties... Viņš atrod neskaitāmus aizbildinājumus, kāpēc nevar atļauties. Savukārt bagātais nečīkst par to, kā nav, viņš uzreiz domā risinājumus un meklē iespējas, kā to iegūt - viņš reāli darbojas, organizē situācijas, notikumus, lai piepildītu šo vēlamo. Viņš ir izmainījis savu domāšanu, tāpēc arī izrāvies no nabadzīgās vides. Varbūt viņš senajam draugam pasaka: ko tu čīksti - sāc darīt! Nabagais apvainojas: kā tu nesaproti, ka tas nav iespējams! Un visiem stāsta, ka agrākais draugs kļuvis augstprātīgs. Kad bagātā un nabagā pasaule sastopas krustcelēs, rodas konflikti. Ne šiem nabadzīgajiem cilvēkiem ir patīkami bagātie, ne bagātajiem patīk nabagie, jo viņiem ir pilnīgi cita domāšana.
Ir vērts lasīt grāmatas par to, kā kļūt bagātam, ja vien tās sarakstījuši autori, kuri paši kļuvuši par miljonāriem -tas nozīmē, ka viņi tiešām zina, kā izrauties no nabadzības.
Ja pats autors nav finansiāli sakārtojis savu dzīvi, tad labs jautājums - kā viņš var citiem iemācīt kļūt bagātiem? No grāmatas, ko sarakstījis veiksmīgs cilvēks, var ļoti daudz mācīties, viņš dalās savā pieredzē, izpratnē un pasaules modelī. Jauna Amerika nav jāatklāj: vienīgais noslēpums ir atdarināt bagātos, saprast, kā viņi domā un rīkojas, kā uztver dzīvi, un soli pa solim mainīt pašam savu domāšanu.
Cilvēkam, kam ir nabadzības psiholoģija, grūti pašam to konstatēt, tāpēc vērtīgi ir apmeklēt dažādus naudai veltītus seminārus, treniņus. Tie palīdz ieraudzīt no malas tavu domāšanas modeli un saprast, tieši kā tava domāšana novedusi līdz šīm sekām, kāpēc tev naudas ir tik, cik ir, un vairāk nekļūst, kaut arī tu smagi un grūti strādā, kamēr tavi kaimiņi, kas dzīvo ielas pretējā pusē, strādā tikai vienreiz vai divreiz nedēļā un viņiem dzīvē ir pilnīgi viss, ko sirds kāro.
Vispirms iepazīsti savu esošo domāšanas modeli un apgūsti mehānismu, kādam jābūt jaunajam domāšanas modelim. Tu vari skaitīt afirmācijas, nēsāt līdzi mantras, kas piesaista naudu, jo tas palīdz enerģētiskajā līmenī, vari izskraidīt visus iespējamos seminārus un izlasīt visas grāmatas, kļūt pat tādu kā staigājošu bibliotēku, zināt dažādas teorijas un prakses, bet nekas nemainās, ja tu dzīvē neesi izpildījis nevienu šo praksi, kas palīdz izmainīt domāšanu un pakāpties vienu solīti tuvāk finansiālajai brīvībai, ja turpini negatīvi domāt un negatīvi runāt. Tas ir nopietns darbs- izmainīt domāšanu.
Dzīve tavā vietā neko nedarīs, tikai dos reālas iespējas, lai tu darītu pats. Piemēram, tev piedāvā iesaistīties projektā, kas paredz nopietnus labus ienākumus. Bet tur jādarbojas, kaut kas jādara, un daudzi cilvēki atsakās no projektiem - ak, tur nekas nebūs, neko nevar zināt, nav nekādas garantijas. Bet vienīgā garantija šai dzīvē ir tā, ka mēs katrs agrāk vai vēlāk nomirsim. Kamēr tu neesi projektā piedalījies, tu nevari zināt, vai tas ienesīs vai neienesīs materiālos labumus. To var salīdzināt ar braukšanu pa ceļu naktī, kad mašīnas lukturi izgaismo uz priekšu tikai kādu nelielu ceļa nogriezni, bet pārējais grimst tumsā. Bet tu tomēr brauc un zini, uz kurieni tu dodies un pēc cik ilga laika plāno tur nokļūt. Daudzi arī gaida, ka nāks kāds cits, kurš tad nu saorganizēs lielisku, interesantu projektu. Bet tieši tu pats esi tas, kam jāmāk dzīves sniegtajā piedāvājumā atrast to, kas ir interesants, pašam ir jāiedegas par to.
Stāstīt citiem par saviem ienākumiem vai nestāstīt - tā ir katra cilvēka brīva izvēle. No vienas puses - kāpēc gan ne, ja tur nav nekā slēpjama. No otras - lielība un izrādīšanās dzīvē parasti ne pie kā laba nenoved. Arī tīri no enerģētiskā viedokļa - tad, kad es stāstu cilvēkiem, cik es nopelnu, vai runāju par savu nodomu pirkt jaunu, labu mašīnu, jāatceras, ka vārdi ir enerģija, tie materializējas. Piemēram, sarunu biedrs saka: esmu dzirdējis, ka tās mašīnas neesot visai kvalitatīvas. Vai arī: kā tev nav bail, ka tādu smalku vāģi kāds nolaupīs? Viņš var tevī iesēt nevajadzīgas bailes un šaubas, tu sāc attiecīgi domāt nevajadzīgas domas, tās materializējas, un tiešām izrādās, ka tu nopērc partijā vienīgo brāķa mašīnu vai tiešām tev kāds uzbrūk. Jo, par ko tu domā, to tu arī pievelc.
Nauda ir vienīgi un tikai līdzeklis, kas palīdz piepildīt tavas dzīves ieceres. Ja cilvēks ļoti skopojas, neliek naudu lietā un dreb par katru izdoto santīmu, tas nozīmē, ka viņš neizprot dzīvi, neizprot Dievu - to ir aizstājusi nauda. Un tad notiek tā, kā vēsta teiciens: ko taupa taupītājs, to paņem laupītājs. Piemēram, izrādās, ka banka ir bankrotējusi, matracī iešūtā nauda tiek nozagta vai arī nāk devalvācija, un nauda zaudē vērtību. Kad tu naudu saņem un dod, tad naudai ir svētība, tā ļauj nodrošināt tavu dzīvi materiālajā pasaulē un veidot to tādu, kādu tu vēlies, tā dod finansiālo brīvību. Jo vairāk ir naudas, jo cilvēks ir brīvāks, nauda dod iespēju samaksāt, lai citi tavā vietā paveic darbus, kas tevi nesaista, lai tu varētu netraucēti realizēt savas ieceres. Tas, kuram nav pietiekami daudz naudas, visu laiku ir apstākļu vergs, teiksim, viņš ir spiests mitināties mazā dzīvoklītī kopā ar netīkamiem radiniekiem, katru dienu
Psihologi izpētījuši, ka tikai 30% cilvēku spēj izturēt naudas pārbaudījumu. Viņiem nauda nekļūst par dievu vai izrādīšanās līdzekli. Tie, kas nekad nav redzējuši, kā ir tad, kad naudas nav, nesaprot, ka jāpūlas, jāiegulda savs intelekts un laiks, lai sasniegtu bagātību. Latvijā tas ir diezgan raksturīgi jaunbagātnieku bērniem, kuri notriec naudu izklaidēm, elegantām lietām un dažādu iegribu apmierināšanai - tā ir tāda viendienīša domāšana. Kad nauda vairs klāt nenāks, bagātība tiks ātri vien notērēta. Ja vecāki audzina bērnus pareizi, tādas problēmas nerodas. Citās valstīs bagāto dzimtu pēcnācējiem jau no bērna kājas māca pareizu attieksmi pret naudu, izskaidro naudas likumus, bērns turpina dzimtas iesākto darbu, pārņem un tālāk attīsta izveidoto uzņēmumu un vairo tā peļņu. Ir ļoti pareizi, ka bērnam nevis visu dod gatavu, bet liek pašam mācīties, strādāt, jo tad, ja cilvēkam ir nācies pacīnīties pašam, viņš arī saprot, kas ir šī naudas brīvība, prot to saglabāt un vajadzības gadījumā, piemēram, pēc kara vai dabas katastrofas, atkal atgūt.
Formula, kas veido finansiālo bagātību vai nabadzību, ir šāda: domas cilvēkam izraisa jūtas, jūtas izraisa darbību un darbība izraisa sekas - tātad vai nu mēs nonākam pie finansiālās bagātības un mums naudas ir pietiekami, vai, tieši otrādi, mēs nonākam pie finansiālās nabadzības, un mums regulāri trūkst naudas un rodas ar to saistītas problēmas. Tātad bagātība izriet vienīgi un tikai no cilvēka domāšanas - kā viņš domā par naudu, kā viņš domā par savu dzīvi, tāda arī attiecīgi ir viņa finansiālā situācija.
Domāšana ir kā magnēts, kas pievelk finanses vai - gluži otrādi - tās atgrūž. Cilvēki, kas ir tendēti uz negatīvu domāšanu par sevi, kuri regulāri saka, ka es to nevaru atļauties, tas man ir par dārgu, visu laiku programmē savu zemapziņu, un tad tiešām vienmēr rodas kaut kādi apstākļi un notikumi, kuru rezultātā naudas nekad nepietiek.
Daudziem cilvēkiem maldīgi šķiet, ka bagātība ir laimes krekliņa jautājums, vienam tā nobirst no gaisa, citiem - ne. Tiek arī uzskatīts, ka bagātais noteikti ir negodīgs, jo, paskat, kā citi visu mūžu smagi un godīgi strādā, bet ir trūcīgi. Tas ir vislielākais stereotips. Bagātā un nabagā pasaule atšķiras vienīgi un tikai ar domāšanu. Nabadzīgiem cilvēkiem, kam ir finansiālās problēmas, ir tendence izdarīt secinājumus un spriedumus par lietām, ko viņi nezina. Viņi nepazīst šos bagātos cilvēkus, bieži vien ir tikai redzējuši televīzijā vai pabraucot garām skaistā mašīnā. To, kas nav pazīstams, mēs parasti mīlam izpušķot melnās krāsās - tas ir nelietis, krāpnieks, bandīts. Bet patiesībā mēs nezinām, kā šis cilvēks pie naudas ticis. Ja mēs domājam, ka viņi ir parazīti, kas izmanto citus, peldas naudā un neko nedara, tad mēs atkal programmējam savu zemapziņu: ja tu gribi būt labs, jauks, patīkams cilvēks, tad tu nevari kļūt bagāts, ja tu kļūsi bagāts, tad tu kļūsi par nelieti.
Cilvēks, kurš izsities uz augšu un kļuvis bagāts, bieži atsvešinās no agrākajiem draugiem. Bet viņiem tiešām vairs nav nekā kopēja. Nabagais atšķiras no bagātā ar nepārtrauktu čīkstēšanu: nav naudas, es to nevaru atļauties... Viņš atrod neskaitāmus aizbildinājumus, kāpēc nevar atļauties. Savukārt bagātais nečīkst par to, kā nav, viņš uzreiz domā risinājumus un meklē iespējas, kā to iegūt - viņš reāli darbojas, organizē situācijas, notikumus, lai piepildītu šo vēlamo. Viņš ir izmainījis savu domāšanu, tāpēc arī izrāvies no nabadzīgās vides. Varbūt viņš senajam draugam pasaka: ko tu čīksti - sāc darīt! Nabagais apvainojas: kā tu nesaproti, ka tas nav iespējams! Un visiem stāsta, ka agrākais draugs kļuvis augstprātīgs. Kad bagātā un nabagā pasaule sastopas krustcelēs, rodas konflikti. Ne šiem nabadzīgajiem cilvēkiem ir patīkami bagātie, ne bagātajiem patīk nabagie, jo viņiem ir pilnīgi cita domāšana.
Ir vērts lasīt grāmatas par to, kā kļūt bagātam, ja vien tās sarakstījuši autori, kuri paši kļuvuši par miljonāriem -tas nozīmē, ka viņi tiešām zina, kā izrauties no nabadzības.
Ja pats autors nav finansiāli sakārtojis savu dzīvi, tad labs jautājums - kā viņš var citiem iemācīt kļūt bagātiem? No grāmatas, ko sarakstījis veiksmīgs cilvēks, var ļoti daudz mācīties, viņš dalās savā pieredzē, izpratnē un pasaules modelī. Jauna Amerika nav jāatklāj: vienīgais noslēpums ir atdarināt bagātos, saprast, kā viņi domā un rīkojas, kā uztver dzīvi, un soli pa solim mainīt pašam savu domāšanu.
Cilvēkam, kam ir nabadzības psiholoģija, grūti pašam to konstatēt, tāpēc vērtīgi ir apmeklēt dažādus naudai veltītus seminārus, treniņus. Tie palīdz ieraudzīt no malas tavu domāšanas modeli un saprast, tieši kā tava domāšana novedusi līdz šīm sekām, kāpēc tev naudas ir tik, cik ir, un vairāk nekļūst, kaut arī tu smagi un grūti strādā, kamēr tavi kaimiņi, kas dzīvo ielas pretējā pusē, strādā tikai vienreiz vai divreiz nedēļā un viņiem dzīvē ir pilnīgi viss, ko sirds kāro.
Vispirms iepazīsti savu esošo domāšanas modeli un apgūsti mehānismu, kādam jābūt jaunajam domāšanas modelim. Tu vari skaitīt afirmācijas, nēsāt līdzi mantras, kas piesaista naudu, jo tas palīdz enerģētiskajā līmenī, vari izskraidīt visus iespējamos seminārus un izlasīt visas grāmatas, kļūt pat tādu kā staigājošu bibliotēku, zināt dažādas teorijas un prakses, bet nekas nemainās, ja tu dzīvē neesi izpildījis nevienu šo praksi, kas palīdz izmainīt domāšanu un pakāpties vienu solīti tuvāk finansiālajai brīvībai, ja turpini negatīvi domāt un negatīvi runāt. Tas ir nopietns darbs- izmainīt domāšanu.
Dzīve tavā vietā neko nedarīs, tikai dos reālas iespējas, lai tu darītu pats. Piemēram, tev piedāvā iesaistīties projektā, kas paredz nopietnus labus ienākumus. Bet tur jādarbojas, kaut kas jādara, un daudzi cilvēki atsakās no projektiem - ak, tur nekas nebūs, neko nevar zināt, nav nekādas garantijas. Bet vienīgā garantija šai dzīvē ir tā, ka mēs katrs agrāk vai vēlāk nomirsim. Kamēr tu neesi projektā piedalījies, tu nevari zināt, vai tas ienesīs vai neienesīs materiālos labumus. To var salīdzināt ar braukšanu pa ceļu naktī, kad mašīnas lukturi izgaismo uz priekšu tikai kādu nelielu ceļa nogriezni, bet pārējais grimst tumsā. Bet tu tomēr brauc un zini, uz kurieni tu dodies un pēc cik ilga laika plāno tur nokļūt. Daudzi arī gaida, ka nāks kāds cits, kurš tad nu saorganizēs lielisku, interesantu projektu. Bet tieši tu pats esi tas, kam jāmāk dzīves sniegtajā piedāvājumā atrast to, kas ir interesants, pašam ir jāiedegas par to.
Stāstīt citiem par saviem ienākumiem vai nestāstīt - tā ir katra cilvēka brīva izvēle. No vienas puses - kāpēc gan ne, ja tur nav nekā slēpjama. No otras - lielība un izrādīšanās dzīvē parasti ne pie kā laba nenoved. Arī tīri no enerģētiskā viedokļa - tad, kad es stāstu cilvēkiem, cik es nopelnu, vai runāju par savu nodomu pirkt jaunu, labu mašīnu, jāatceras, ka vārdi ir enerģija, tie materializējas. Piemēram, sarunu biedrs saka: esmu dzirdējis, ka tās mašīnas neesot visai kvalitatīvas. Vai arī: kā tev nav bail, ka tādu smalku vāģi kāds nolaupīs? Viņš var tevī iesēt nevajadzīgas bailes un šaubas, tu sāc attiecīgi domāt nevajadzīgas domas, tās materializējas, un tiešām izrādās, ka tu nopērc partijā vienīgo brāķa mašīnu vai tiešām tev kāds uzbrūk. Jo, par ko tu domā, to tu arī pievelc.
Nauda ir vienīgi un tikai līdzeklis, kas palīdz piepildīt tavas dzīves ieceres. Ja cilvēks ļoti skopojas, neliek naudu lietā un dreb par katru izdoto santīmu, tas nozīmē, ka viņš neizprot dzīvi, neizprot Dievu - to ir aizstājusi nauda. Un tad notiek tā, kā vēsta teiciens: ko taupa taupītājs, to paņem laupītājs. Piemēram, izrādās, ka banka ir bankrotējusi, matracī iešūtā nauda tiek nozagta vai arī nāk devalvācija, un nauda zaudē vērtību. Kad tu naudu saņem un dod, tad naudai ir svētība, tā ļauj nodrošināt tavu dzīvi materiālajā pasaulē un veidot to tādu, kādu tu vēlies, tā dod finansiālo brīvību. Jo vairāk ir naudas, jo cilvēks ir brīvāks, nauda dod iespēju samaksāt, lai citi tavā vietā paveic darbus, kas tevi nesaista, lai tu varētu netraucēti realizēt savas ieceres. Tas, kuram nav pietiekami daudz naudas, visu laiku ir apstākļu vergs, teiksim, viņš ir spiests mitināties mazā dzīvoklītī kopā ar netīkamiem radiniekiem, katru dienu
Psihologi izpētījuši, ka tikai 30% cilvēku spēj izturēt naudas pārbaudījumu. Viņiem nauda nekļūst par dievu vai izrādīšanās līdzekli. Tie, kas nekad nav redzējuši, kā ir tad, kad naudas nav, nesaprot, ka jāpūlas, jāiegulda savs intelekts un laiks, lai sasniegtu bagātību. Latvijā tas ir diezgan raksturīgi jaunbagātnieku bērniem, kuri notriec naudu izklaidēm, elegantām lietām un dažādu iegribu apmierināšanai - tā ir tāda viendienīša domāšana. Kad nauda vairs klāt nenāks, bagātība tiks ātri vien notērēta. Ja vecāki audzina bērnus pareizi, tādas problēmas nerodas. Citās valstīs bagāto dzimtu pēcnācējiem jau no bērna kājas māca pareizu attieksmi pret naudu, izskaidro naudas likumus, bērns turpina dzimtas iesākto darbu, pārņem un tālāk attīsta izveidoto uzņēmumu un vairo tā peļņu. Ir ļoti pareizi, ka bērnam nevis visu dod gatavu, bet liek pašam mācīties, strādāt, jo tad, ja cilvēkam ir nācies pacīnīties pašam, viņš arī saprot, kas ir šī naudas brīvība, prot to saglabāt un vajadzības gadījumā, piemēram, pēc kara vai dabas katastrofas, atkal atgūt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru