Kad esam tādi, kā ne visi...

Ko darīt, kad esmu tāds, kāds esmu piedzimis un pēc dižciltības rakstiem neiederos tam mērķim, lai gūtu reiz atzinības vārdus sabiedrībā un medaļas? Šorīt televīzijā noskatījos audzinošu filmu no padomju laikiem domātu bērniem vecumā no septiņiem gadiem, kas bija sen jau redzēta un aizmirsta.Turpinājumu sameklēju internetā youtube un noskatījos līdz beigām.Skatījos, klausījos un raudāju un pēc tam domāju savu domu par visu dzīvē; par mehāniski radītām buktēm, par cilvēku attieksmi vienam pret otru, par dvēselē izraisītām buktēm, par uzticību un nodevību,par vienaldzību un atbildību... Filmā Baltais Bims un melnā auss spilgti atspoguļojas patiesā draudzība, uzticība pret saimnieku, pret cilvēku labestību, kā arī ļaunumu.Nekas jau dzīvē diemžēl nav mainījies pret to visu, tas viss pastāv uz šo brīdi, tikai mūsu izpratne pēc visām nepatikšanām dzīvē, ko radījis un sadarījis pats cilvēks, spilgtāka un saprotošāka par notikušo un notiekošo dzīvē atstāj pēdas visu dvēselēs.Liels cilvēks ir tas, kurš spēj noliekties zemu, lai augšup celtu mazo, lai tas mazais cilvēciņš izaugtu par lielu cilvēku jau no pašas bērnības rūpējoties par dzīvniekiem; suni, kaķi,jēru,sivēnu...veidojas labestība un atbildība, godīgums. Tas ir svarīgi, lai pēkšņi nerastos mehāniskās buktes vai dzīvības zudums?Teiksi, ka esmu veca un sentimāla kļuvusi?Attieksme pret visu ieaudzināto bērnībā paliek uz visu mūžu un tāpēc šodien raudāju.Iesaku noskatīties video par Baltā Bima draudzību un uzticību! Iepatikās?