Cieni ikvienu cilvēku!

Mēs, cilvēki, dzīvē esam ļoti dažādi pēc rakstura iezīmēm, pēc izskata un veselības stāvokli, pēc ieņemamā amata, skopi un dāsni pret sevi un citiem, bagāti un nabagi, veci un jauni, mazi un lieli augumā un dūšā... un visi esam vajadzīgi viens otram. Liels vai mazs, uz sevi strādājošs vai uz sistēmu strādājošs, mēs visi esam cilvēki un dzīvē "slīpējam" viens otru.
"Ikviens cilvēks, kurš uzrodas mūsu dzīvē ir skolotājs. Kāds māca mums būt spēcīgākam, kāds -gudrākam, kāds māca piedot, kāds - būt laimīgam un priecāties par katru nodzīvoto dienu. Kāds vispār mums neko nemāca - vienkārši lauž mūs, bet arī no tā mēs iegūstam pieredzi. Cieni ikvienu cilvēku, lai arī tas uzradies tikai uz īsu mirkli, jo, ja tas uzradies,tam vien jau ir kāda nozīme."
/O Sensei Marihei Ueshiba./
Lai cik augstvērtīgi tehnika strādā mūsu civilizācijas laikmetā, bez cilvēka neiztikt.
Maija sākumā gaidīju sabiedrisko transportu pieturvietā pie Rīgas dzelzsceļa stacijas. Kāda sirma kundzīte maza augumā stūma ratiņkrēslu ar sēdošu kungu tajos. Viņai bija jāiekļūst trolejbusā. Durvis atvērās, platforma izslīdēja ārā un tūlīt atpakaļ ieslīdēja; šoferis pacietīgi gaidīja, kungs ratiņkrēslā sēžot arī gaidīja un sirmā kundzīte nervozēja... Automātika sabojājusies. No trolejbusa izleca 3 jauni vīrieši palīgā invalīdam ratiņkrēslā, viens moments un pasažieris ar visu ratiņkrēslu jau trolejbusa salonā...
Kas gan var būt labāks par cilvēka pretī nākšanu? Cilvēka atsaucība, sirds siltums un izdarīgās rokas ir augstākā vērtība šai dzīvē.
Mieru un siltumu ik katra mājās!
apriņķis.lv
Mācītājs Dainis Pandars
– Kas īsti ir cieņa?
– Cieņa ir tāda attieksme, kas atzīst otra vērtību. Cienot tos, kuri ir virs mums, mēs atzīstam viņu varu jeb autoritāti pār mums, un labprātīgi ļaujam viņiem ietekmēt mūsu dzīvi.

Cienīt nav tas pats, kas paklausīt, jo cieņa ir attieksme, bet paklausīšana – rīcība. Piemēram, ja bērns ciena savu tēvu, viņš tēta teikto uztver kā vērtīgu un paklausa. Ja tēvs bērnam nav autoritāte, viņš tēta lūgumu var izpildīt, bet kurnot, dusmojoties, tātad bez cieņas. Ģimenē cieņas pilna attieksme uztur pareizu kārtību, jo vecāki valda pār bērniem, nevis otrādi.

Katrs cilvēks pasaulē ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, un katram cilvēkam piemīt vērtība, kas viņam ir Radītāja dota. Tāpēc visi cilvēki ir jāciena un jāatzīst viņu vērtība, kuru neviens nevar ne atņemt, ne izmainīt. Katrs no mums ir cienījams cilvēks, sākot ar bezpajumtnieku un beidzot ar prezidentu. Līdzībās runājot, tas ir kā ar zeltu. No viena un tā paša zelta gabala var izliet gan ubaga, gan prezidenta figūriņu. Noliekot abas zelta figūras uz svariem, tās svērs vienādi. Atšķirsies vienīgi mūsu attieksme, uzlūkojot figūriņas. Dzīves laikā mēs varam iegūt papildu cieņu ar divām lietām – ar labu raksturu un labiem darbiem.

Lielāku cieņu pelna godīgs un draudzīgs raksturs, nevis melīgs un naida pilns. Cienījami ir tie darbi, kuri nes labumu citiem, nevis krāpšana, zagšana vai piekaušana. Svarīgi ir nošķirt cilvēka nemainīgo vērtību no viņa rakstura un darbiem. Lai cilvēka uzvedība un darbi būtu cieņas vērti, Radītājs ir devis desmit baušļus un aicinājis pēc tiem dzīvot.

Svētie Raksti māca, ka cieņa ir jāizrāda ne tikai tiem, kuri ir virs mums, bet arī tiem, kuri ir vājāki vai nonākuši nelaimē. Īpaši tas atteicas uz atraitnēm un bāreņiem, jo atraitnēm nav vīru, bet bāreņiem nav vecāku, kuri var aizstāvēt viņus. Bībele aicina cienīt arī nabadzīgus cilvēkus un bezpajumtniekus. Lai gan viņi lielā mērā paši ir atbildīgi par savu stāvokli, tomēr, saucot viņus par "bomžiem", parasti to darām ar nicinājuma pieskaņu.

Īpaša cieņa ir jāizrāda sirmgalvjiem un veciem cilvēkiem, jo Bībelē ir teikts: "Sirmas galvas priekšā tev būs piecelties" un "Godini vecu cilvēku!". Valstī ir jāciena tie cilvēki, kuri pirms mums ir strādājuši valsts labā, jo bez viņiem arī mūs te nebūtu. Īpaša cieņa ir jāizrāda viesiem, kuri ierodas pie mums ciemos.

Mēs esam aicināti cienīt cits citu un godāt tos, kuri ir virs mums. To darot, arī mēs paši jūtamies vērtīgāki. Pašcieņa piešķir mūsu dzīvei jēgu, dod pārliecību par sevi, tāpēc zūd vajadzība sacensties ar kādu, no kā rodas skaudība, greizsirdība, nenovīdība. Tas, ka mēs izpildām Radītāja noteikto kārtību, dara mūs laimīgus – pār mums plūst viņa svētība un mūsu dzīvē valda miers, brīvība un viss notiek viegli, it kā pats no sevis